Zīmējumi, vakara maiņa un viena nejauša reklāma

Neviens man neticēs, ka es, veca, konservatīva grāmatvede, kura visu mūžu skaita kapeikas, kādā svētdienas vakarā sēžu un tenisā skatos, nevis uz ""Dziedu dejām"". Bet tā notika. Un pie vainas ir garlaicība.

Tas bija pagājušās nedēļas nogales vakars. Vīrs jau devīto reizi skatījās ""Titāniku"" ar bērniem. Es izgāju uz balkona ar tējas tasi, paskatījos uz tukšo ielu un sapratu, ka manī nebūtībā pazūd vēl viena dzīves diena. Nu, jūs zināt šo sajūtu — kad viss ir sakārtots, atvilkts, izgludināts, un pēkšņi gribas kaut ko... tādu, kas nebūtu plānots nedēļas budžetā.

Ienācu mājās, ieslēdzu savu veco klēpjdatoru un sāku meklēt, ko interesantu paskatīties. Sākumā — ziņas, pēc tam — tie paši kūku video, kas jau apnikuši. Un tad, kā tas mēdz notikt, uz ekrāna izlec reklāma: vavada casino lv . Pirmā doma: ""Sintija, tu esi pieaugusi sieviete, aizver to un nesamulķo."" Bet tā garlaicība bija tik spēcīga, ka es tomēr noklikšķināju.

Jokains pantiņš, salda animācija, un man prasīja reģistrēties. Padomāju, kāpēc ne. Tāpat neviens neskatās, vīrs pie ekrāna raud līdzi Rozai, bērni guļ. Es, protams, nedomāju tur iemaksāt nekādas prāvas summas — 20 eiro, vairāk kā mēnesī visiem videoķīmijas kabinetiem neesmu atvērusi.

Sāku ar vienkāršākajiem spēļu automātiem. Nezinu, kā viņus sauc, tie visi izskatās kā paraugs ar augļiem un septiņiem. Arī tad, kad griežu, man nebija nekādu cerību uz kaut ko milzīgu. Vienkārši jautri. Sēdēju, košļāju mandeles un vēroju, kā rit joslas. Pirmajā pusstundā sanāca neliels bums — izvilku 14 eiro. No plusa atkal nonācu līdz nullei. Tad atkal pluss. Un tā pa apli.

Nezinu, kāpēc, bet mani tas neuztrauca. Es skatījos uz spēli kā uz sava veida testu. ""Cik daudz tu vari zaudēt, nejūtot neko?"" — jautāju sev. Un sapratu, ka spēju būt mierīga. Kad no šiem 20 eiro palika tikai 3 eiro, es nodomāju: ""Nu, labi, pēdējā griezienā. Ja izdegs, tad slēpšu to kā stāstu par jaunību."" Oponenti, protams, gaidīja dramatisko beigas, bet tomēr — uz pēdējiem 40 centiem uzgriezās tāda kombinācija, ka automāts sāk zvanīt, kaut ko skaņot, un bilance rādīja + 67 eiro.

Es iesmējos tik skaļi, ka vīrs atnāca. ""Kas tev?"" — viņš jautāja. ""Skatos seriālu,"" teicu, aizsedzot ekrānu ar roku. Viņš paraustīja plecus un aizgāja atpakaļ. Un es, kā korektai grāmatvedei, pienākas izmēģināt laimestu un izņemt to. Bet likums tik smieklīgi: jāiztērē apgrozījums. Tas ir, man vajadzēja likt likmes uz tādu summu, kuru es laimēju. Sākumā iznāca mīnuss, tad atkal pluss. Divos naktī es beidzot tik pie ""jā, varu izņemt"". Atstāju tur 25 eiro, lai juta vēl spēlēt pēc dažām dienām, un izņēmu 41 eiro.

Saku patiesi — tas nav dzīves lielākais prieks. Bet, kad es redzēju bankas paziņojumu, ka nauda ir atgriezusies kartē, es neizjutu azartu, bet gan prieku par to, ka tā brīvdiena nebija veltīga. Es, pieaugusi sieviete, kurā katru dienu skaita izdevumus, pratu papriecāties par cilvēka spēju uzvarēt ""viņu spēlītēs"". Ne jau laimests kā tāds, bet gan spēja būt elastīgai, nepiesieties pie zaudējumiem un izjust, ka pasaulē eksistē veiksme.

Kopš tā vakara man ir jauns hobijs. Kā joku, nevis biznesu bankrotu. Es reizēm no piektdienas algas atvēlu 10-15 eiro un iegremdējos šajā pasaulē. Jā, vavada casino lv nav tā vieta, kur cerēt uz pensiju vai bērnu izglītību. Bet tā ir vieta, kur atcerēties, ka dzīve nav tikai aprēķinu tabulas un fotogrāfijas ar brokastīm, bet arī mazs negaidīts piedzīvojums.

Es novēlu ikvienam, kurš teiks ""es nekad nespēlēšu"", kādu dienu pamēģināt. Bet spēlēt tikai ar tādu naudu, ko tiešām negribas atdot. Tu pat nepamanīsi, kā attieksme pret spēli kļūs filozofiska, nevis alkatīga. Un varbūt arī tu kādu dienu stāstīsi draugiem par to, kā tu uz pēdējiem 40 centiem uzvarēji 67 eiro, bet vissvarīgākais — kā tu iemācījies smieties par to, kas iepriekš izraisīja tikai skepsi.

Piedod, ka teksts nav it kā par superduper laimestu. Bet es joprojām uzskatu, ka prāta stāvoklis, kurā es spēlēju, un emocijas pēc uzvaras bija tieši tādā pašā kvalitātē kā milzīga džekpota gadījumā. Un tagad man ir sava mini pasaka, kuru stāstu sev, kad šķiet, ka viss apstājies.

Galvenais ir neēst sirdi, skatoties uz zaudējumiem. Un tad uzvara garšos pēc sasnieguma.